Pēdējās nedēļās atkal uzvirmojušas diskusijas par piemirstu, bet īsti nekad nerisinātu problēmu – daļas Latvijas sabiedrības atkarību no ātrajiem kredītiem. Aizdevums, kam teorētiski vajadzētu kļūt par glābšanas riņķi krīzes situācijā, ļoti bieži pārvēršas par akmeni kaklā, kas velk dzelmē. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saskaitījis, ka 36% Latvijas iedzīvotāju, kuri paņēmuši ātro kredītu, nespēj to laikā atdot. Kā tikt galā ar šo katastrofu?
Skaidrs, ka aizņemšanos veicina viegli pieejama nauda, kādu piedāvā ātro kredītu sniedzēji, un patērētāju sabiedrības radītais spiediens uz cilvēkiem iegādāties nevajadzīgas lietas. Cilvēkiem veidojas nedisciplinētas attiecības ar veikalu. Ļoti spilgti izpaužas impulss “gribēt”. Aizejot uz veikalu nopirkt maizi, mēs varam spontāni nopirkt kleitu, kas īsti nav nepieciešama, taču ir iepatikusies. Pie šādas reakcijas izraisīšanas strādā spēcīga reklāmas industrija. Tās ietekmē cilvēks kļūst pakļāvīgs un viņam ir grūti pretoties kārdinājumam. Skaidrs, ka visu vēlmju apmierināšanai nepieciešama nauda. Kur to ņemt? Risinājums ir tepat pa rokai – ātrie kredīti.
Kredītu ņemšanā mēdz ievilkt arī draugi un paziņas, rīkojot sava veida “bruņošanās sacensību”. Kāds ir aizņēmies naudu, nopircis jaunu automašīnu vai citu spožu mantiņu, un mums šķiet, ka uz viņa fona izskatāmies sliktāk. Draugi brauc ceļojumā uz Bali, un arī mums gribas turēt viņiem līdzi. Vai arī bērns pārnāk no skolas un saka, ka visiem klasesbiedriem ir jauni iPhone, un tikai viņam nav, tādēļ viņš jūtas atstumts. Tas mudina aizņemties.
No saviem klientiem esmu dzirdējusi gana daudz stāstus par to, ka viņi kredītus ņēmuši, lai uzturētu sociālo statusu. Piemēram, kāda sieviete bija ilgos gados sakrājusi naudu un nolēmusi iegādāties mājīgu dzīvokli Teikā, taču draudzene centās viņu pierunāt paņemt kredītu un nopirkt mājvietu tuvāk Vecrīgai, pašā pilsētas centrā. Kliente baidījās zaudēt draugu loku un sāka šaubīties, vai pieņēmusi pareizo lēmumu. Varbūt patiešām ņemt kredītu? Bailes par sociālo statusu ir ne vien jauniešiem, bet arī trīsdesmitgadniekiem. Daudzi cilvēki cenšas nebūt sliktāki pat paziņām, lai nenonāktu dziļā vientulībā.
Turklāt draugu loka sarunās bieži tiek apspriests, kur labāk aizņemties, kā atlikt parāda atdošanu un apmānīt kreditoru. Ja nav pieredzes šajos jautājumos, arī iesaiste sarunā īsti nepadodas, kas nozīmē sociālu nāvi un depresiju. Savukārt kredīta ņemšana dod iespēju caur materiālo pasauli iegūt sociālus bonusus.
Latkredits.lv dati rāda, ka kredītu ņēmēji ir faktiski visās vecuma grupās, un vislielākais to īpatsvars ir šķietami nobrieduši cilvēki vecumā no 26 līdz 35 gadiem. Šajā grupā ir gandrīz 40% no visiem kredītu ņēmējiem. 35-50 gadus vecie veido 30% un jaunāki par 25 gadiem – nepilnus 18%. Zīmīgi, ka ātro kredītu ņēmēji nav visnabadzīgākā sociālā grupa. Gandrīz 35% ātro kredītu ņēmēju mēnesī pelna no 400 līdz 700 eiro un 24% saņem no 700 līdz 1500 eiro. Tas tikai apliecina, ka lielā daļā gadījumu kredīts nav pēdējais cerību salmiņš izdzīvošanai, bet gan drīzāk veids, kā ātrāk tikt pie kārotās lietas. Un tādu patērētāju sabiedrībā ir atliku likām. Ātrie kredīti faktiski palīdz veikt impulsīvus, nepārdomātus pirkumus, vai arī “lēkt pāri galvai” – iegādāties lietas, ko būtībā nevar atļauties. No tā paša Latkredits.lv izriet, ka 58,6 % gadījumu kredīts tiek ņemts ātram patēriņam. Tātad preces vai pakalpojuma iegādei.
Šai situācijai nav vienkārša un universāla risinājuma, taču ikviens var censties mazināt parādu risku. Loģiska atbildīga cilvēka pozīcija ir izvairīšanās no kredītu ņemšanas ātram patēriņam. Taču augstāk minēto izaicinājumu dēļ daudziem tas ir grūti īstenojams lēmums. Proti, būtu nepieciešams ļoti kritiski izvērtēt, kas ir patiešām nepieciešams, un bez kā var iztikt. Ļoti var palīdzēt bezkredīta politikas ieviešana ģimenē. Tā nosaka, ka pirkumiem pieejama tikai tā nauda, kas ir ģimenes rīcībā un neviens ģimenes loceklis nedrīkst aizņemties līdzekļus, kamēr nav izsmelti visi pārējie iespējamie risinājumi. Tie ietver gan lētākas līdzīgas vai lietotas preces iegādi, gan pirkuma atlikšanu līdz brīdim, kamēr sakrāta nauda, gan papildu līdzekļu nopelnīšanu, piemēram, pārdodot nevajadzīgās mantas.
Grūtāk ir ar sociālā statusa jautājumu kārtošanu. Var jau iedomīgi pateikt, ka jums nav vajadzīgi draugi, kas dzen postā, taču tas būtībā neko nerisina. Drīzāk varu ieteikt mēģināt draugu lokā novirzīt uzmanību uz citām vērtībām. Noņemt uzsvaru no salīdzināšanās ar pirkumiem. Jo gan jau arī draugi nemaz nav laimīgi aizņemties, lai paspīdētu savējo vidū. Taču arī viņiem pietrūkst dūšas to atzīt.
Tiem, kuri paņēmuši vairākus kredītus, es ieteiktu saņemt drosmi, paskatīties problēmai acīs un saprast, cik tad daudz galu galā esat parādā. To var izdarīt, apvienojot visus kredītus vienā. Iespējams, tā pat iegūsiet izdevīgāku procentu likmi. Uzzinot patiesos problēmas apmērus, pārstāsiet vazāt aiz deguna pats sevi un tuviniekus, un varēsiet gatavot rīcības plānu, kā naudu atdot. Ja kredītu ir daudz, tas nebūs viegli. Taču rīcības plāns ir solis uz risinājumu. Turklāt problēmas atzīšanai vajadzētu palīdzēt atturēties no nākamo naudas grūtību risināšanas ar jauna kredīta palīdzību. Ekonomisti to dēvē glaunā vārdā – finanšu plānošana. Varam to saukt arī vienkāršāk – nedzīvot pāri saviem līdzekļiem jeb netērēt vairāk, kā spējam nopelnīt.
Ja tomēr sanācis iekļūt finansiālās verdzības krīzes situācijā, vērsieties pēc palīdzības pie speciālistiem. Labi ekonomisti, analītiķi, konsultanti ieteiks labāko risinājumu. Ieviesiet privāto grāmatvedības uzskaiti, un ieraudzīsiet savas iespējas un uzdevumus finansiālai izaugsmei.
Protams, liela nozīme ir jūsu personīgajām finanšu prasmēm un audzināšanai ģimenē. Strauji mainīgajā pasaulē ekonomika nemitīgi attīstās, un ir vērtīgi zināt šīs attīstības likumsakarības un laikus pamanīt izmaiņas. Tā ir sava veida profilakse. Pieaugušajiem jāprot apieties ar naudu, taupīt to, vairot, tikt galā ar parādiem, un ar personīgo piemēru rādīt bērniem atbildīgu attieksmi pret naudu kā ikdienā, tā nelielu ģimenes projektu veidošanā. Kā saka, ja neprotiet – mācieties!